Ak198-Marijas-Berzinas-atminas-01-0582
AtšifrējaAija Joņina
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-09-29 09:10:01
Atšifrējums-541-
Vācieši apstiprina: Zemes ceļi uz Austrum-Prūsiju nogriezti. Tā tad arī mums paliek vienīgi ceļš uz Liepāju un tur uz kuģa...
Pauls ar sievu Moniku un bērniem iznāk mūs pavadīt. Raudam visi kā bērni, ir braucēji, ir palicēji. Viņi novēl mūs Dieva un Svētā Jaunavas aizsardzībā.
Atkal nelaiž mūs pa šoseju, tikai pa zemes ceļiem. Braucēju sarodas arvien vairāk. Nu mums vairs glābiņa savā zemē nav: neviens šejienietis mūs savās mājās neuzņems.
Ceļi tālāk iet līdztekus: pa šoseju milzīgas kaŗamašīnu un tanku karavānes, pa zemes ceļu - nepārtrauktas bēgļu vezumu rindas. Ap 15.klm no Liepājas aptur mūs. Pilsēta esot pilna līdz pēdējais iespējai. Sadzīti tur arī milzīgi lopu bari no visas Latvijas. Visas mežmales pilnas bēgļu. Dienā spīd rudens saule, nav ļauni. Naktī tiekam kādās mājās vienas ēkas bēniņos zem jumta, ir tur mazliet siena. sanāk daudz sieviešu un bērnu. Tikko taisāmies gulēt, sākas bombardēšana. Ēka tīri lec uz augšu, kad tuvumā šņākdama plīst bumba. Skrejam atkal visi lejā. Viena istaba pilna vācu kaŗavīriem, nejautādama, vai drīkstu ieiet, ienesu bērnu un sievietes man ienāk pakaļ. Mazliet drošāk kaŗavīru tuvumā. Viņi mierīgi sēd un pļāpā, kaut visa zeme bez apstājas dreb kā galerte.
"Vai jums nav bail?" jautāju.
Uzrunātais izņem pīpi no mutes un smaida uz mani:
"Jede Bombe trifft nicht".
Balsī skan samierināšanās ar neizbēgamo. Ne mazumu tādu bombardēšanu jau redzējuši.
Atceros, ka tēvs viens ir uz lauku, skreju pie viņa uz krūmiem. Krievu lidmašīna met "svecītes", raķetes, kas plīstot izveidojas par aizdegtām Ziemassvētku eglītēm, visa apkārtne tad kļūst gaiša. Tētis ir būdā, bet nomodā.
Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaMarijas Bērziņas atmiņas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.